Kā viss sākās?
Ceļošana mums vienmēr tiek kārtīgi izplānota, tāpēc vasaras atvaļinājumu plānošanai parasti sākam nodoties jau janvārī. Laiks un nauda ir tas, ko mēs ceļojot vēlamies ietaupīt vairāk tāpēc mēs ceļojam ar minimālo rokas bagāžu ik reizi kad spējam, taču šoreiz vajadzība spieda pēc vienas papildus bagāžas, kur var paņemt līdzi apavus un apģērbu arī kalnu klimatam. Mūsu sākotnējais plāns atvaļinājumā bija apskatīt saulaino un krāsaino Portugāli, bet ņemot vērā, ka tobrīd bija vērojams visai liels cenu izmaksu pieeagums, tādēļ nolēmām atvaļinājumu tomēr plānot uz Gruziju, kuru arī jau sen vēlējāmies apskatīt.
Ceļojuma plānošana uz Gruziju.
Parasti mēs lidojam no Latvijas, taču tobrīd atrodamie lidojumi bija nesamērīgi dārgi un ieraudzījām ka piedāvājums no Viļņas (Lietuvā) varētu būt daudz piemērotāks un kabatai draudzīgāks variants.
No Viļņas ar WizzAir viena lidojuma cena (uz personu) bija tikai 59,99€, taču atpakaļ tā maksāja jau gandrīz 3 reizes vairāk, tādēļ izdomājām lidot atpakaļ no Gruzijai blakus esošās Armēnijas par 39,99€ (no personas).
1.diena – Lidojums no Viļņas
Lietuvas galvapilsētu sasniedzam izmantojot vienu no regulārajiem LuxExpress autobusiem. Piestājam nobaudīt vārītus cepelīnus, pat ja tikai viens no mums bija izsalcis…bet ja jau porcija ir tik liela tad jau otram jāpalīdz. Tālāk dodamies ar sabiedrisko transportu uz Viļņas lidostu, kur viss norit ātri un mierīgi.
Kutaisi mēs ielidojām vēlā pēspusdienā un lai nokļūtu uz pilsētas centru izmantojām “lidostas transfer” autobusu ar Georgian Bus (~3,70€, apmaksāts iepriekš internetā).
Mums bija rezervēts numuriņš viesu mājā, kādus 700m no pilsētas galvenā laukuma. Tur mūs sagaidīja ļoti atraktīva tantiņa labākajos gados. Sarunājāmies mēs krievu valodā, un uzzinot ka mēs esam no Latvijas viņa bija visai priecīga. Tantiņa pati ir pabijusi reiz Rīgā, un atmiņas par mūsu Latviju apraksta ar sajūsmu.
Laika apstākļi nebija tie labākie, bet mazā vakara pastaigā tāpat nolēmām doties. Lielā un izgaismotā strūklaka (Colchis Fountain) nevienu acīm nevar būt nepamanāma. Protams šajā pastaigā nevar nepieminēt paklīdušos suņus, tie ir tik daudz, ka kāds no tiem turpināja pastaigu mums līdzās.
2.diena – “Lidojums uz Mestia? Nē, brauciens!”
Nākamais lidojums paredzēts Kutaisi-Mestia nākamajā rītā ap plkst. 11. Ceļamies augšā agri, lai nopirktu telefonam vietējo SIM karti un lai pabrokastotu. Bet izrādās vietējie nemaz nekur darba dienā nesteidzās, un tur pat esošais McDonalds bija itkā vaļā, bet tomēr nestrādā. Tomēr rīta kafiju pēc lieliem meklējumiem izdodas atrast. Cenas viņiem visam draudzīgas un tāpēc uz lidostu braucam ar taksi.
Lidostā esam klāt laicīgi, bet jau redzam, ka mūsu lidojums kavēs par stundu. Gaidot lidojumu paziņo, ka lidojums atkal tiek pārcelts par stundu. Neesam jau vienīgie, kas gaida šo neparasto Vanilla Sky lidmašīnu, kas nogādās mūs uz kalniem, bet nojausma, ka kaut kas tomēr nav kārtībā nepazūd. Noskaidrojam to, ja lidmašīnas izlidošanas laiks tiek atkārtoti novēlots, tad pie vainas ir laikapstākļi kalnos un lidojums visdrīzāk nemaz nenotiks.
Gribēšana nokļūt uz kalniem ir liela, tāpēc jākaļ rezerves plāns, lai jau šovakar spētu nokļūt Mestia. Lidostā mums neatlaidīgi uzplijās viens vietējais taksometra vadītājs, ka varot aizvest…bet mēs nemaz vēl nebijām sapratuši kur tieši doties. Viņš kļūst tik uzmācīgs, ka nolemjam pat no viņa slēpties lidostas tualetēs kamēr neesam izdomājuši tālāko rīcības plānu.
Izpētam to ka vietējie mikriņi jeb maršutkas (kā vietējie tos sauc) kursē uz Mestia tikai vienreiz dienā no rīta un avio reisu nav vairāku katrā dienā. Līdz ar to šie abi varianti nederēja un brauciens bija jāsadala vairākās daļās.Uzmācīgais taksists no mums tā arī neatkāpās un savu beigās panāca, jo norunājam braukt līdz Zugdidi.Ceļa laikā mums sanāca atklāt vietējo braukšanas kultūru (neeksistējošas ceļa zīmes, taurēšana ik sekundi, apdzīšana cauri iedomātai vidējai braukšanas joslai) un visu noteikti neatvieglo uz ceļa esošās govis, suņi, ēzeļi, cūkas un citi zvēri. Pēc veiksmīgas nokļūšanas Zugdidi mēs ne sekundi iepauzējot skrienam tālāk noķert maršutku uz Mestia.
Par komfortu ne runas, pārbāzts mazs autobuss kur knapi var atrast vietu savām mantām.
Robertam nācās sēdēt priekšā blakus šoferim, kas garantēja skaistas ainavas, taču sanāca arī piedzīvot baisākus mirkļus. Braucienu raksturoja ļoti atšķirīgi ceļu segumi, neskaitāmi serpentīni un govis, kur nu bez tām…tās ir uz katra līkuma. Pēc 3 stundu līkumošanas nokļūstam beidzot Gruzijas kalnu kūrort-pilsētā. Nepagūstam pat vēl abi izkāpt, ka jau vietējie “kalnu taksisti” mums piedāva braucienus uz kalnu ainavām jau nākamajā rītā. Taksometru vadītāji Gruzijā tik tiešām ir ļoti uzstājīgi.Mūsu rezervētā istaba viesu mājā “Guest House Mari30” tiek ātri un viegli atrasta un pēc tam dodamies baudīt vakariņas restorānā un izrunāt nākāmās dienas plānu.
Vēlies turpināt lasīt? Piedzīvojumu apraksta: otrā daļa.