Luksemburgas valsts ir vienīgā atlikusī Lielhercogiste pasaulē un tā robežojas ar 3 Eiropas ekonomikas lielvalstīm: Vāciju, Franciju un Beļģiju. Daudzu starptautisku uzņēmumu “mājvieta” un viena no ražīgākajām banku un kredītiestāžu zemēm. Mūsu viena diena Luksemburgā pagāja nesteidzīgi un bijām ieradušies bez lielām ekspektācijām, taču dienas beigās bijām visai pozitīvi pārsteigti par redzēto.
Nelielās valsts galvaspilsēta (ar tādu pašu nosaukumu, kā pati valsts) noteikti nav īpaši populāra tūristu vidū, jo vairākums cilvēku to apmeklē darba darīšanu ietvaros. Bet mūsu pieredze rāda, ka tā ir patīkama pieturvieta caurbraucot uz kādu no kaimiņvalstīm.
Ierodamies ar vilcienu no Trīres (Vācijā) sasniedzot galveno pilsētas dzelzceļa staciju (Gare Centrale routière) un uzsākam savu dienu ejot uz pilsētas centra pusi, vispirms šķērsojot La Passerelle tiltu un tad sasniedzot panorāmisko punktu Scénický koridor, no kurienes sāk rasties pirmie iespaidi par to, kādā veidā pilsēta ir izveidojusies.
Aptuveni 100 metru attālumā atrodas kāda ēka (ar krāsainām vāzēm priekšpusē), kuras aizmugurē ir pieejams bezmaksas lifts (skatīt kartē) ar kuru var viegli un ātri nokļūt uz pilsētas lejas daļu.
Nokļuvuši zemāk, mēs devāmies uz ziemeļu pusi šķērsojot vispirms Pont du Grund tiltu, gribējām piestāt arī apskatīt Luksemburgas Nacionālo dabas un vēstures muzeju, taču diemžēl mūsu apmeklējuma dienā (pirmdienā) muzejs bija ciet un tādēļ devāmies tālāk uz plašo laukumu, kas atrodās pie Neiminsteres abatijas (Neumünster Abbey) kultūras centra.
Senākos laikos Neiminsteres abatija bija benediktiešu klosteris un vietējais Grundas rajona kultūras centrs.
Pēc vairākkārtējām rekonstrukcijām abatijai, kas sākotnēji celta 1542. gadā, ir bijuši dažādi pielietojumi: policijas iecirknis, cietums, prūšu kazarmas un pēc tam valsts cietums. Pēc iespaidīgiem remontdarbiem Neiminstere tika atkārtoti atvērta 2004. gadā kā kultūras centrs, kurā līdz pat mūsdienām notiek dažādi pasākumi, koncerti un izstādes.
Turpinot ceļu Luksemburgas vēsturē nonākam skaistā un fotogēniskā Stierchen tilta, kurš burvīgi apvienojas ar mūsu iecīnītāko pilsētas daļu Casemates du Bock.
Lielais pilsētas mūris ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā ar saviem tuneļiem, kas tika izrakti akmeņainajā zemesragā, lai aizsargātu iedzīvotājus no ienaidnieku uzbrukumiem.
Sākotnēji aizsardzības sistēma tika izrakta 1745. gadā, lai nodrošinātu savienojumu starp dažādām cietokšņa daļām, savukārt 2. pasaules kara bombardēšanas laikā šie koridori tika izmantoti kā slēptuve.
Jāņēm vērā protams, ka tikai mazu daļu no 23 km garā tuneļu labirintiem ir iespējams arī apmeklēt.
Tālāk devāmies atkal augšup kalnā, lai vērotu iepriekš apskatīto no augšas no Pont du château tilta un sasniegtu vecpilsētu, kurā atrodas mūsuprāt interesantais Nacionālais Luksemburgas vēstures un mākslas muzejs.
Starp šaurākajām ieliņām paslēpusies arī skaistā Luksemburgas Lielhercoga pils ēka (Palais Grand-Ducal), kas tiek uzskatīta par vienu no nācijas prestižākajām arhitektūras izpausmēm un kuru reizēm tūristi dēvē par “mazo Bekingemas pili”.
Viena diena Luksemburgā tuvojās beigām un pēc nelielas pauzes vienā no vecpilsētas kafejnīcām, noslēdzām dienu ar pavisam netālu esošo Dievmātes katedrāli (Notre-Dame), kuru 1600. gadā uzcēla jezuīti, kas aiz sevis atstāja raksturīgi tipiskās un slaidās smailes, kas atspoguļo nepārprotamo gotikas stilu.
