Pirms vairākiem mēnešiem meklējot avio biļetes pavisam citam galamērķim pamanījām, ka ir pieejami ļoti lēti lidojumi uz Bergamo. Taču ņemot vērā to, ka tur jau bijām viesojušies, sapratām, ka varētu izmantot izdevīgo piedāvājumu un doties kaut kur nedaudz tālāk, bet ar nosacījumu, ka jābūt vietai, kas viegli sasniedzama no Bergamo.
Tad nu radās neliels plāns nedēļas nogales brīvdienām, ko vēlāk īstenojām februāra mēnesī. Sasnieguši Bergamo dzelzceļa staciju devāmies no turienes uzreiz tālāk, ar lēto (3,80€) un tikai 40 minūšu ilgo vilciena braucienu nokļūstot Lecco. Vilcienu attiešanas laikus variet apskatīt Trenord lapā.
Lungolago di Lecco
Lecco ezera krastmala būs laba pastaigu vieta jebkurā gadalaikā, jo tā ir vairākus kilometrus gara un no tās var vērot dažādas ainavas uz ezeru un apkārtesošajiem kalniem. Tā ir ļoti populāra pastaigu vieta brīvdienās, kur labos laikapstākļus nāk izbaudīt gan vietējie iedzīvotāji, gan tūristi, kas atbraukuši atpūsties. Pašā krastmalas centra daļā protams ir arī daudz kafejnīcu, bāru un restorānu un vairākums cilvēku izvēlas pastaigu turpināt arī uz tur pat esošo vecpilsētu.
“San Nicolò” bazilika un zvanu tornis
Galvenā pilsētas baznīca tika uzcelta 1774. gadā neoklasicisma stilā uz 13. gadsimta baznīcas drupām. Baznīcai ir trīs navas ar sānu kapličām un tās iekšpusē atrodas vairākas lielas un skaistas sienu freskas.
Savukārt “San Nicolò” bazilikas zvanu tornis ir viens no Lecco pilsētas simboliem. Ar savu 96 metru augstumu un formu, kas izskatās kā zīmulis, tas ir otrs augstākais zvanu tornis Itālijā un viens no lielākajiem visā Eiropā, jo pārsteidzošs fakts ir tas, ka tas ir tikpat augsts, kā slavenākais Bigbens Londonā.
Iesakām noteikti apmeklēt zvanu torni no iekšpuses, taču neaizmirsiet iepriekš rezervēt savu apmeklējumu (jo ieeja ir atļauta tikai gida pavadībā) izmantojot oficiālo saitu.
Kāpiens līdz “San Martino” kapelai
Kalnu ieskauto Lecco pilsētu mēs izvēlējāmies apskatīt no augšas dodoties pa pastaigu maršrutu, kurš ved līdz San Martino kapelai. Pēc iepriekš ievāktās informācijas šķita, ka pastaigu taka būs vienkārša tāpēc devāmies augšup velā pēcpusdienā (pēc atpūtas pie ezera). Sākumā taka bija viegli ejama un bez nekādām grūtībām, vietām bija vērojami no nozāģēto koku celmiem izgrebti dažādi koku veidojumi, kā arī skaists ieloks ar skatu uz pilsētu. Taču vēlāk takas segums bija klāts ar lieliem un slideniem akmeņiem, kas padarīja gājienu mazliet grūtāku.
Kad uzkāpām augšā, tad saule bija tikpat kā norietējusi, debesis bija maģiski iekrāsojušās un turpat esošā mazā kapela bija izgaismota. Lai gan laika mums nebija daudz pirms satumst pavisam, mēs tomēr mazliet piesēdām un ļāvāmies acīm baudīt tā mirkļa skaistumu.
Kad sākām ceļu lejup, mazliet nomaldījāmies, jo taka pa kuru iepriekš nācām augšā vairs nebija redzama, jo bija iestājusies pilnīga tumsa. Bet tad no augšas nāca vīrietis, kurš bija tik laipns, ka piedāvāja mums savu pieres lukturīti, jo viņam pašam nevajagot sakarā ar to, ka viņš atpakaļceļu pazīstot no galvas. Pateicoties šim laipnajam itālim mūsu maldīšanās bija beigusies un spējām raiti noiet lejā un iedoto pieres bateriju atstājām iepriekš norunātajā vietā.
Kalnu maršruts līdz “Monte Resegone” virsotnei
Savu dienu sākām sagaidot 5. autobusu no Lecco pilsētas centra (pieturu sarakstu un attiešanas laikus variet apskatīt šeit) ar kuru braucām līdz trošu vagoniņa sākumpunktam “Funivia Piani d’Erna“.
Autobusos pārsvarā ir pieejams veclaicīgs biļešu automāts, kurā var nopirkt biļeti, tikai tad, ja ir pietiekami daudz monētu un vēl reizēm ir arī modernākais norēķinu veids ar “bezkontakta maksājumu” kartēm. Taču mēs strikti iesakām biļetes jau savlaicīgi iegādāties pilsētas kioskos vai tabakas veikaliņos (atrast tuvākās vietas var meklējot google ‘tabaccherie lecco‘), jo pirmkārt tas būs lētāk un otrkārt autobusos biļetes nav nopērkamas pie vadītāja un iepriekš minētie apmaksas veidi reizēm vienkārši nedarbojas.
Ierodoties autobusa galapunktā ir sasniegta vieta no kurienes trošu pacēlājs kursē uz augstāk esošo pārgājienu sākumpunktu.
Mūsu apmeklējuma laikā (februārī) pacēlājs kursēja tikai ik pēc 30 minūtēm, taču citos gada mēnešos tas var arī atšķirties tādēļ laicīgi ieteicams apskatīt oficiālo lapu, kur varēsiet atrast attiešanas laikus un biļešu cenas. Pēc tikai 5 minūšu ilga brauciena ar pacēlāju tiek sasniegts galvenais punkts no kurienes tad arī uzsākt kādu no dažādām pieejamām kalnu takām.
Savukārt ziemas sezonā var baudīt arī slēpošanas priekus (iepriekš noskaidrojot vai trases ir atvērtas) un vasaras sezonā ir iespējams arī apmeklēt atrakciju parku “Parco Avventura Piani D’Erna“.
Jau izkāpjot no trošu vagoniņa paverās skats uz Lecco kalnu ieskauto pilsētu un ezeru fonā, bet mums kā jau lieliem staigātājiem un adrenalīna meklētājiem ar šo skatu ir par maz, tāpēc jau bijām saplānojuši iet apļveida pārgājiena taku.
Izvēlamies doties pa maršrutu NR. 5 ejot tikai taisni līdz vietai, kur tas pārvēršas par NR. 1. Sākumā pastaigu celiņš pa mežu, kur vērojamas jau pirmās ziedošās puķes un starp priedēm pazib arī skats uz pilsētu. Izejot no meža parādās augstas klintis pie kurām pieknaģējušās milzīgas lāstekas. Mūsu maršruts turpinās ar apledojumu un šauru kraujas maliņu pa kuru mums ejot viens nepareizs solis un mēs varētu kļūt par pankūkām uz tur lejā esošajām klintīm.
Dažkārt ejot ir redzamas bojāgājušo piemiņas plāksnes un tas ir atgādinājums, ka jābūt ļoti uzmanīgiem. Ar piesardzību mēs turpinām doties uz priekšu, nepārtraukti mums paveras krāšņas dabas ainavas un lielu kalnu daudzveidība. Kopumā taka bija piedzīvojumu bagāta un pārbaudījumu pilna un dažviet izliktās ķēdes gar kalnu sienām bija labs papildlīdzeklis sarežģītākajos posmos.
Liela takas daļa bija ļoti klinšaina, ar dažāda izmēra smailēm un asiem akmeņiem un, lai turpinātu maršrutu dažkārt nācās iet pat četrrāpus, bet tas viss absolūti bija tā vērts, lai redzētu elpu aizraujošās un gleznainās ainavas. Šoreiz kalnos laikapstākļi mūs pilnībā lutināja (nevis kā miglas tītajā Gruzijā), jo skaidras debesis un saulīte kārtīgi sildīja, kas vienlaicīgi arī kausēja kalnu sniegotās virsotnes.
Kad beidzot tikām līdz kalna galā esošajai apsnigušajai nometnei (Rifugio Luigi Azzoni), tad bija vērojami daudzi cilvēki, kuri bija sasnieguši to pašu galamērķi no dažādiem sākuma punktiem un pēc viņu pārgājienu nostāstiem mēs sapratām, ka mūsu iecerētais maršruta turpinājums vairs nebija iespējams dēļ palielinātās bistamības, ko izraisīja lielais sniega daudzums. Tādēļ nācās mērot atpakaļceļu pa jau iepriekš pieveikto taku un tāpēc bijām nedaudz vīlušies, bet tā jau notiekās…kalni ir neparedzami. Maršruta sākumpunktu sasniedzām par stundu agrāk (kā turpceļā) un dienas beigās bijām patīkami noguruši un pozitīvu iespaidu pilni!
