Marokā mēs bijām viesojušies jau vairākkārt, bet laika trūkuma dēļ, katru reizi kaut kā īsti nesanāca apskatīt vareno Sahāras tuksnesi. Parasti šo valsti izvēlējāmies uz īsiem nedēļas nogales apmeklējumiem, bet šoreiz beidzot atradām 5 brīvas dienas un metāmies piedzīvojumā.
Interesanti, ka Marokā atgriezāmies jau trešo gadu pēc kārtas, un katru reizi tiešī janvārī. Kāpēc tā? Sākotnēji to darījām, lai “noķertu” nedaudz saules ziemas laikā, un kaut uz īsu brīdi aizmirstu par drūmajiem laikapstākļiem Eiropā. Pirmos divus gadus tas vairāk vai mazāk arī veiksmīgi izdevās (tolaik Marakešā paveicās pat izbaudīt gandrīz 30 grādus dienas laikā), bet šoreiz ziemīgas temperatūras un sniega kupenas bija sasniegušas pat saulaino Maroku…bet tas nekas, jo neskatoties uz visu, tā bija neaizmirstami skaista pieredze.
Atlasa kalni un vēsturiskais ciemats
Vispirms mēs ielidojām Marakešā vakarpusē, bet nakāmās dienas rītā devāmies uz varenajiem Atlasa kalniem, kas lika pilnībā aizmirst par tik ļoti tipisko Marokas pilsētu kņadu un to kādā valstī atrodamies.
Ceļš vijās cauri dramatiskām kalnu pārejām, serpentīnu ceļiem un sniegotām virsotnēm. Izrādās, ka Atlasa kalnos šogad bija sasnidzis netipiski daudz, jo vietējie stāstīja, ka tādu nokrišņu daudzumu tur nebija pieredzējuši pēdējos 7 gadus.
Lai gan rīts bija diezgan dzestrs, saule izrotāja kalnu grēdas ar lieliskām krāsu slejām un piedāvāja skaidras ainavas. Īpašu šarmu piešķīra daudzie berberu ciemati, kur cilvēki vēl projām dzīvo pavisam vienkāršās mājās no māla un akmens, kā arī bieži vien bez daudzām mums ierastajām ērtībām. Dzīve rit bez steigas un ikdiena ir cieši saistīta ar dabu.
Pēc Atlasa kalniem devāmies tālāk apskatīt vēsturisko “Ait-Ben-Haddou” ciematu, kas ir viena no atpazīstamākajām Marokas vēsturiskajām vietām. Ne velti, tas ir iekļauts arī “UNESCO” Pasaules mantojumu sarakstā.
Ceļš galīgi nebija garlaicīgs, jo sniegotās Atlasa kalnu virsotnes radīja spēcīgus kontrastus ar zemāk esošajiem smilšu nokrāsas pakalniem un kanjoniem.
Ierodoties vēsturiskajā ciematā, mūs sagaidīja senlaicīgas ēkas, kas būvētas no māliem, šaurās ieliņas un vietējie mākslinieki ar neparastām gleznošanas tehnikām.
Apkārtne mūsu acīs bija neticama, jo sarkanās un brūnās nokrāsas toņi meistarīgi sajaucās, radot lielisku vietu nesteidzīgām pastaigām un izcilām fotogrāfijām.
Sasnieguši ciemata augstāko punktu, varējām apbrīnot 360 grādu plašo panorāmu, ar tik izciliem skatiem, ka pat īsti nezinājām, kur labāk apstādināt savu skatienu.
Iespaidīgās aizas un tradicionālie paklāji
Otrā ekskursijas diena turpinājās arvien dziļāk valsts dienvidos, kur ainavas mainījās ar katru nobraukto kilometru.
Pirmā pietura bija Tinghir pilsētiņā, kur jau paaudzēm top slavenie roku darinātie Marokas paklāji.
Krāsu daudzveidība un greznie rakstu virpinājumi mūs apbūra un katrs darbs šķita, kā daļa no senās Marokas kultūras. Apbrīnojami šķita, ka daži no paklāju veidiem aizņem pat līdz sešiem mēnešiem darba.
Uzreiz pēc tam devāmies uz “Todgha” aizām, kas pārsteidza ar savām garajām klinšu sienām un lika sāpēt mūsu kakliem, kamēr centāmies apbrīnot šo dabas varenību lūkojoties augšup.
Oranži–brūnā krāsu palete lika uz brīdi aizceļot atmiņās un atgādināja par ceļojumu uz Jordāniju, ko piedzīvojām pirms vairākiem gadiem un, kas uz mums atstāja ļoti spēcīgu iespaidu.
Ceļš tālāk veda cauri pārsteidzoši skaistām ainavām ar klinšainiem masīviem, palmu mežiem un plašām kalnu ielejām, kas pamazām kļuva arvien dramatiskākas un klusākas. Tad mēs jau sākām sajust, ka strauji tuvojas mūsu ceļojuma galvenais galamērķis, jo apkārtējās ainavas to klusi čukstēja – mēs bijām gandrīz klāt…
Beidzot, mēs bijām ieradušies Sahārā!
Pēc garā ceļa un skatiem, kas pakāpeniski kļuva līdzenāki, mēs beidzot otrās dienas pēcpusdienā sasniedzām šo milzīgo tuksnesi. Smilšu kāpas stiepās līdz horizontam, mainot krāsas atkarībā no saules staru intensitātes un no tā, cik tuvu bija saulriets – no maigi zeltainiem skatiem līdz tumši oranžām un pat sarkanīgām nokrāsām.
Sahāras tuksneša klusums bija gandrīz neticams. Bezgalīgs plašums, un apkārt dzirdams tikai vējš, kas lēnām iezīmē rakstus smiltīs. Devāmies arī nelielā pārgājienā dromedāra mugurā – jā, jo šeit nav kamieļu kā arābu zemēs.
Sekoja dažādas izklaides smiltīs, un tad, visbeidzot, vienkārši mirkļa baudīšana ar perfekto bildi mūsu acu priekšā – tikai lielās un varenās smilšu kāpas. Vakaru pavadījām tuksneša nometnē, kur zem zvaigžņotajām debesīm baudījām berberu viesmīlību un dejas pie ugunskura.
Neparedzēti garā atgriešānās
Trešās dienas rīts sākās mierīgi — ar brokastīm un apziņu, ka priekšā garš ceļš atpakaļ uz Marakešu. Tā diena būtībā bija paredzēta atgriešanās braucienam un dažiem apskates objektiem pa ceļam. Realitātē gan viss izvērtās citādi, jo piestājām vien uz ātrām pusdienām un pāris īsām pauzēm.
Ziemai neraksturīgie laikapstākļi bija pārsteiguši visus nesagatavotus. Galvenais ceļš caur Atlasa kalniem bija slēgts lielā sniega daudzuma dēļ. Nebija pat zināms cik dienas ceļš varētu būt slēgts un mūsu šoferim nācās pieņemt ātru lēmumu — meklēt alternatīvu maršrutu. Beigās tika lemts par labu daudz garākam apkārtceļam, kas ietver papildus piecu stundas ceļā.
Rezultātā diena izvērtās par īstu izturības pārbaudījumu — izbraucām agri no rīta, bet Marakešā atgriezāmies tikai pēc pusnakts. Nogurums bija diezgan jūtams, taču tajā pašā laikā bija arī savdabīgs gandarījums, jo galu galā šāds iznākums mums bija labāks, nekā nokavēts lidojums uz mājām nākamajā dienā.
Neliels video atskats
Nepalaidiet garām arī Elīnas video sēriju par šo piedzīvojumu. Tur atradīsiet gan burvīgās ainavas, gan to, ko grūtāk iekļaut šeit rakstiskā formā. 👇
Biežāk uzdotie jautājumi
Kad ir labākais laiks tuksneša ekskursijai Marokā?
Pavasaris un rudens ir nepārprotami labākais laiks, lai apmeklētu tuksnesi Marokā. Mēs gan to darījām ziemā, bet svarīgi iegaumēt, tad klimats ir nestabils un bieži vien arī vēss, dažreiz pat auksts. Savukārt vasarā svēlme var pārsniegt pat 40°C, tādēļ noteikti tas nebūs labākais laiks, lai turp dotos.
