Pēc iepriekš aprakstītās grūtās un sarežģītās garās dienas ko mērojām, lai nokļūtu kalnu kūrortā Mestia, beidzot bijām gatavi doties kalnos.
Kalnu maršruts “Mestia – Koruldi ezeri – Chalaadi ledājs”
Enerģijas pilni, ar lielām cerībām saskatīt skaistas kalnu ainavas cēlāmies plkst. 4 no rīta, lai spētu pieveikt šo garo maršrutu un laikā atgriezties atpakaļ. Kad sākām iet taku, tad laukā bija vēl dzestrs rīts un gaisma vēl nebija uzaususi. Gājām pa sākuma posmu, kur rasas ieskauti koki un zirnekļi bija paspējuši jau noaust savu tīklu. Uzaustot gaismai mēs bijām miglas ieskauti, bet turpinot gājienu tapa saskatāms, ka arī govis un zirgi ir saplūduši miglā.
Mūsu maršruta laikā sāka parādīties dažādu krāsu ziedi un pat mitrais gaiss mūs neapturēja apsēsties puķēs un iejusties vairāk kalnu gaisotnē.
Pēc spraigas iešanas esam nonākuši pie Koruldi ezera un iecere peldēties tomēr pazūd, jo mitrais gaiss un dzestrums ņem virsroku pār mums, bet laiks tējai un līdzi paņemtajām sviestmaizēm tiek atrasts.
Tikai uz priekšu! Pat nebija vēl domu atkāpties. Ejot bija jāķer katrs mirklis, jo biezā migla dažkārt vēja plūsmā pavērās un aiz tās slēpās varenie kalni. Acu skatiem parādījās vairāki mazi ezeri, kā arī kalnu sniegotās virsotnes. Taka jau vairs nemaz nešķita tik viegla un raiti ejama kā iepriekš, bet vēlme redzēt kāda dabas ainava slēpjas aiz nākamā apvāršņa bija pārāk liela un par spīti grūtībām, mēs turpinājām doties uz priekšu.
Kalns bija tik stāvs, ka pēc katra noietā metra mūsu “dupši spiež pie zemes”, taču ar lielu spēku piepūli, bet ar smaidu sejā mēs kāpjam metru pa metram virzoties uz augšu. Kad esam sasnieguši jau 3080 metru slieksni, tad nolemjam pie šāda skaitļa šoreiz apstāties, jo jāmēro tomēr vēl arī atpakaļ ceļš. Nevar nepieminēt, ka mēs neesam nekādi profesionālie kalnu kāpēji, bet nav arī pirmais kalns kurā esam kāpuši.
Otrajā un trešajā dienā mēs nolēmām doties vairākās vienkāršākās pastaigās, kur kalnu augstumu sasniedzām izmantojot “Hatsvali” kalnu pacēlāju un turpinot ar kājām pa dažādiem iezīmētiem maršrutiem. Braucot lejā mēs izmantojām iespēju apmeklēt arī vietējās kultūras-vēstures muzeju.
Visas kalnos pavadītās dienas mēs gājām ēst ārpus mājas un par mūsu favorītu ātri vien kļuva “Cafe Laila” kur acīm un vēderiem tika pasniegtas vienmēr gardas maltītes. Ja esi Gruzijā, tad noteikti pēc labas ieturētas maltītes nepalaid garām iespēju izmēģināt nogaršot vietējo “Čaču“.
Ceturtajā dienā mums bija plānots lidojums plkst. 12 uz Tbilisi (Gruzijas galvaspilsētu), bet ievācot informāciju no vietējiem avotiem uzzinājām, ka visu iepriekšējo dienu laikā lidojumi nebija notikuši. Tādēļ iepriekšiejās dienas vakarā instiktīvi izlēmām braukt plkst. 08:00 no rīta ar mikriņu.
Norādītais braukšanas laiks bija aptuveni 8 stundas, taču mēs galapunktā nokļuvām pēc gandrīz 12 stundu ilgas “kratīšānās”! Tas bija nervu kutinošs un sliktu dūšu metošs brauciens un šī diena ir daļa no mūsu kopējā piedzīvojuma Gruzijā, bet mēs noteikti nevienam neieteiktu atkārtot šo braucienu. Pats labākais notika vakara izskaņā, jo uzzinājām, ka mūsu iepriekš plānotais lidojums tomēr tajā dienā notika.
Mūsu Gruzijas kalnu piedzīvojumu daļa bija noslēgusies un ekstrēmais 12 stundu ilgais brauciens uz Tbilisi par laimi bija galā. Kalnu svaigais gaiss un dabas skaistās ainavas uz mums noteikti atstāja labu iespaidu, taču, lai kādu valsti patiesi izprastu uzskatām, ka ir nepieciešams arī apskatīt būtiskākos apskates objektus pilsētvidē un izprast vietējo vēsturi, apskatīt arhitektūru un vairāk iedziļināties valsts kultūrā un tradīcījās.
